kad Mērfijs mīl.

Man patīk rakstīt tā, lai neviens nesaprot. Tā ir nepareizi, es zinu. Bet arī šoreiz tā darīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka es pati nesaprotu.Untitled-2

 

Godīgi, es meloju, es ļoti labi saprotu, ko daru, ko gribu, ko sagaidu. Arī tu noteikti kādreiz tā esi darījis, turējis mēli aiz zobiem, lai īstenotu sapni. Un noteikti arī tu esi lamājis sevi, kad piepildās vēlēšanās, kurai nevajadzēja piepildīties.

Untitled-4

 

Visas sajūtas ir ļoti labi zināmas, viss jau ir bijis. Prātā atkal atriebes dūmaka un dažādas shēmas, valdu sevi, jo tā pareizi. Pie sevis miljoniem reižu esmu atkārtojusi “kaut nu karmas nebūtu, kaut nu karmas nebūtu, kaut nu karmas nebūtu…”, bet es ļoti labi zinu, ka ir. Tieši tāpēc, ka ir, es esmu tieši tur pat, kur sāku.

Untitled-1

 

Un tad es atceros par skaistām lietām. Par skaistām sajūtām, par skaistām mīlesībām un par to, kas liek man justies labi. Nedaudz skumji smīnēt, nedaudz viltīgi čukstēt un nedaudz vairāk trīcēt. Bet tad nebūt. Atceros arī to maģisko sajūtu, kura man liek kāpt peļķēs un vainīgi skatīties uz mazu bērnu vecākiem, kas mani nosoda pie sevis domājot: “kā lai tagad bērnam pamatoju, kāpēc nedrīkst peļķēs kāpt?”

Untitled-6

 

Ak, kur es pazaudēju savu vienkāršo bērnišķību ar pilnu apziņu zem tās? Tā bija tik viegli. Dzirkstoši smieties, bet pie sevis lamāt visu pasauli par tās netaisnībām. Uzsprāgt dusmās un spītīgi aiziet prom. Kur viss tas pazuda? Kas visu to atņēma? Varbūt notiekošais man to rāda? Rāda, ko esmu pazaudējusi. Vieglumu esmu pazaudējusi. Domāju par karmām, cieņām un pareizībām.

Untitled-5

 

Man patīk bezatbildīgi iemīlēties, man nepatīk, ja mani par to nosoda. Man patīk izmantot situācijas, bet nepatīk sagaidīt cerēto. Viss iekrita man rokās neīstajā brīdī un zini ko? Man tas ļoti patīk!

 

Untitled-3

 

Vienmēr Tavā sirdī, kafijā un pagrabos

Linda

P.S.

mana intuīcija domā, ka Tev nav taisnība.

es esmu kā visi citi ir

Es esmu tieši tāda pati kā visi citi…

pp600-2

 

Man ļoti nepatīk, ja man paziņo, ka tas jau tā pat kā citam/cita māsai/cita sievai/cita trešās pakāpes māsīcai no tēva otrās sievas puses bija. Bet man ļoti patīk, ka šis paziņojums ir mierinoša rakstura.

pp600-3
pp600-4

 

Tas virza uz priekšu – ak, spītnieces gars, kamdēļ neceļos ved?

 

pp600-1

 

jūsu vienmēr pārlieku emocionālā

Linda

p.s.

labāk kūciņu iepostējusi būtu

adrenalīns un citas atkarības

Katram ir labi kādā noteiktā stāvoklī. Man labi ir ceļā. Man ir labi neparedzētās stresa situācijās.

Pirms pāris gadiem biju pie astrologa (tas, kurš mājās, neskaitās), kas man pastāstīja, ka manas mājas ir ceļā. Es aizdomājos, tikai aizdomājosm jo stāstīt par manu ticēšanu/neticēšanu astroloģijai ir bezjēdzīgi, par šiem vārdiem, ka man labi ir vienai un nepārtrauktā kustībā.

fi-1
Pērnava. Labs rīts.

Vienai. Kā tas ir – būt vienam? Cilvēks nekad nav viens, vai ne? Par šo daudzi dižgari ir prātojuši, par to, ka pilsētā starp daudzām sejām cilvēks ir visvientuļākais, par to, ka cilvēkam pietiek ar vienu citu cilvēku, lai meža vidū uzburtu metrapoli. Tā jocīgi ar to vienbūšanu. Varbūt tas, ko man teica, bija domāts, ka nemīlēšu rēķināties ar cietiem, jo es tā daru. Jā, tas noteikti bija domāts tā. Tomēr, vēl jau var gadīties, ka tas teikts par sajūtām, kas mani pavada (vai ne Austra? Dmitrij?).

fi-3
Viesnīca. Jauno māju gaismiņas.

Ceļā. Ak, jā. tā tas ir. Es mīlu būt kustībā, es mīlu ilgi neuzkavēties vienā  vietā, arī vienā sirdī. Bet Tev tā nav? Tā niecīgā rutīna, kas progresē ģeometriskā progresijā un tās pašas sejas ar saviem netikumiem un problēmām, kas arvien vairāk kļūst par tavām problēmām? Brrr. Ceļā, kustībā un ar pārsteiguma elementu.

fi-2
Skats pa logu. Joprojām tikai es.

Pārsteigums. Esot kustībā, nekad nevari būt pārliecināts par nākamo pagriezienu. Tieši tāpēc man šobrīd ir 3 datora lādētāji. TRĪS!!! Aizmirsu datora lādētāju ļoti svarīgā braucienā uz somu zemi. Nopirku divus – automašīnai un parasto. Tas ir tas pārsteigums, kas pieradina vairāk kā adrenalīns. Tie ir tie nieciņi, kas atgādina par dzīvi, par mainīgumu un…

fi-4
Skats pa logu patiesais. Mājupceļš.

un par to, ka viss ir paša rokās. Iespējas, izdevības un pavērsieni. Par iespējām un to izmantošanu es Tev pastāstīšu apmēram 28.maijā. Labi? nu, varbūt 6. jūnijā, bet tad es nebūšu pie skaidra prāta.

Tu man patīc, ja ļaujies.

 

Elopojot, mīlot, un esot ceļā

Linda

P.S. sezona nekad nebaidzas

par patiesu prieku, ēdienu un darīšanu.

Es varu, jo es daru. Tā tagad saka LMT, jo viņiem ir jauns tēls un citādāka dzīves uztvere. Tā teicu arī es. Galvenais ir darīt, tad viss notiek. Pēdējās pāris nedēļas es saviem uzskatiem kāpju pāri, jo viss notiek pārāk ātri.

 

Šobrīd rīkjoslā mirgo 3 atvērti worda dokomenti, katrs bija jāpabeidz rakstīt jau aizvakar. Tomēr visu esmu uzlikusi uz pamatīgas pauzes, jo lielie dzīves notikumi skrien man pa priekšu, neatliek laiks apdomāt, kuru no iespējām pieņemt, kuru atraidīt. Man kā jebkuram no jums ir bail kļūdīties, tāpēc šāda viesuļvētra no manis neatkarīgos notikumos mani dzen izmisumā. Es sēžu ērtā dīvānā, lēnām lasu zinātniskās publikācijas, bet domas klejo nākotnē un mēģina iztēloties potenciālos scenārijus manu izvēļu sekām. Austra saka, lai par šo nesatraucos, jo es attapšos tur, kur man jābūt. Es viņai piekrītu, bet es labprāt sajustu nedaudz lielāku varu pār šiem notukumiem.

Pauzējot darāmos darbus, es iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Par šo es atļaušos rakstīt tikai emocionālā līmenī, jo man nepatīk rakstīt par cilvēkiem, kas nezin, ka par viņiem rakstu. Visvairāk iedvesmo tie, ko liktenis nav lutinājis. To mēs visi zinam, par to es pārliecinājos vēlreiz. Par spīti atkārtotiem atgādinājumiem un pierādījumiem, tas izkrīt no prāta. Šeit laikam būtu jāturpina filozofēšana par iedvesmu un motivācijas grūdieniem ar ko ikdienā sastopamies, ak, bet tā būtu kārtējā tukšā runāšana par neko, kas man tik ļoti nepatīk. Rindkopas noslēgumā secinājumu, ar ko vajadzēja sākt – Visiedvesmojošākie līdzcilvēki ir tie, kam ir mazāk kā tev, bet kas dara vairāk kā tu. Un, jā, sānslīde uz papēža kantes ar gandrīz paralizētu kreiso kāju ir iespējama, nākamreiz, kad kāds apgalvos, ka kaut ko nevar, es dusmošos.

Šajā brīdī pie manis atnāk mans suns. Viņam visa pasaule ir tajā vietiņā aiz austiņas, to vajag pakasīt. Uzreiz!

 

Ēst. Sa-so-dīc, man tik ļoti patīk gatavot! Es gan esmu ļoti izklaidīgi, ļoti bieži kaut ko piededzinu, aizmirstu kādu sastāvdaļu vai darbību. Bet ēstgatavošana sniedz mieru, tāpēc rītu patīkamāk sākt ar olu kulteni nevis sviestmaizi. Neaizmirsti zaļumus, pavasaris klāt, tavam korpusam prasās pēc jaunas vitamīnu devas.

 

 

Un… Šobrīd ir tas brīdis, kad, lai visu sabojātu vēl vairāk, atrodas kāds, kurā iemīlēties un ziedot visu saprātu.

Ar joprojām sniegotiem sveicieniem,

Linda

 

starp pienākumiem, atziņām un atmiņām ir arī nopūtas

un tad netīšām atskārtu…

Raksturu sadarība ir tik kreizī padarīšana. Tā noēd pat to, nu, to, sīko, emocionālo saviļņojumu un tā ietekmi uz spriestspējām. Bēdīgi, bēdīgi, kad pieslēdzas apziņa un es pie sevis nodomāju “tik prātīgam puikam mana notetovētā rūdīta smēķētāja dvēsele būs par skarbu.” Kāpēc es sāku domāt? Ļauties, ļauties saviļņojumam, ļauties “nejaušam” pieskarienam, ļauties un jau atkal pie sevis bezspēkā izdvest “ak, kā gan tu to dari…?”

 

 

Noskurinu spalviņas, dziļi ieelpoju. Nu, saki to beidzot!

jokains pašportrets

pateicu taisnību. nu, ko nu tagad darīsim?

šodien sabēdājos par draugiem, kas neskatās patiesībai acīs, bet cik nu ilgi bēdāsies? Draugi vienmēr atnāk atpakaļ. Es vienmēr gaidu atpakaļ! Man nerūp, ja netīrs, ja zākāts, man sirdi silda, ja laimīgs.