Linda Migla | Jūra

sestdienas ceļotāji

Sestdienas ceļotāju dienasgrāmata.

2018. gada 13. janvāris.

Ziema iegājusi savā norietā, mēs joprojām neprotam apģērbties atbilstoši laikapstākļiem.

 

“Mīnuss septiņi, nu, kas tad tas – nieks vien tāds. Plīša slānis zem membrānjakas izglābs, nav ko tur daudz.” Abi pie sevis nodomājam, atpakaļ skapī liekot termoveļu. Nē, nu ideja jau ir pareiza – gandrīz stunda sabiedriskajā transportā, termoveļa būtu pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts resurss. Un vēl viena pārģērbšanās, jā. Nav laika.

 

Mangaļsalas mols ir mūsu sākuma punkts, tur arī pārsalstam un sākam filozofēt par pareizajām sasildīšanās metodēm. Es saku, ka apsaldēto vietu berzēt drīkst, jo kā gan citādāk var atgūt asinsriti? Emīls saka, ka nedrīkst un viņam ir taisnība. Nu, tur visādas lietas ar ūdens kristāliem un šūnu membrānu bojāšanām.

 

No autobusa pieturas līdz molam fotografēju niedres kontragaismā un domāju par Leldi, kura to sauc par lielāko banalitāti vispār. Pie sevis saķiķinos iztēlojoties kā ielikšu niedru bildi blogā un pieminēšu Leldes pārliecību.

 

Uz mola mūs beidzot panāk ģimenīte ar nenormāli kaitinošu Raselu, iztēlojos kā iesperšu to mazo … lietu Daugavā, kad tas skries mani apkošļāt. Man ļoti patīk suņi, ballītēs es mēdzu paņemt suni opā un skatoties saimnieka acīs skaļi paziņot, ka man beidzot ir suns. Galvenokārt man nepatīk suņu saimnieki. Tātad pareizāk bija iesākt “uz mola mūs beidzot panāk nenormāli kaitinoša ģimenīte ar suni.” Pie sevis nodomāju un vēlāk pa ceļam vīram atzīstos, ka Mio laikam ir vienīgais terjers, kas man patīk. Emīls pārjautā vai tiešām vienīgais, kas patīk, vai vienīgais, ko zinu, kas ir pareizi audzināts? Viņam atkal ir taisnība…

 

Ārā ir ļoti skaists laiks, tikai tās ciskas salst. Varbūt pietupieni palīdzēs? Jā, nedaudz… Ir feini tikai iet un iet un iet. Vižņi, apsarmojuši gliemežvāki, salst ciskas, apsarmojis jūras kociņš, vižņi, nogrimis kuģis, gliemežvāki, zirgāboli, apsarmojuši priežu gali un nosalušas ciskas. Cisku jautājumu es atrisinu apsienot plīsa jaku ap gurniem, jau sākumā tā vajadzēja. Mana membrānjaka ir gana silta un mugura aiz fotosomas polsterējuma jau bija sākusi svīst.

 

Vecāķu pludmalē daudz cilvēku un suņu. Tagad man suņi patīk par spīti to pārkāpumam atrasties pludmalē. Vairs nejūtos vainīga par vēlmi iespert suni upē un secinu, ka problēma nebija manī. Piekrītu Spīganai, pirms suņa iegādes būtu jāiziet kursi. Saule ir gandrīz norietējusi, jūtos nedaudz piekrāpta, tai bija jāriet jūrā nevis kaut kur aiz meža. Pārdzīvošu.

 

Līdz ar saules rietu, strauji paliek vēl drēgnāks. Ejot cauri Vecāķiem dzirdu kā aizbrauc vilciens. Nu, neko, nākamo negaidīsim. Iesim cauri mežam pie radiem. Jā, jā, cauri mežam, pa elektrības līnijas stigu uz Jaunciema pusi. Nesaprotu, kāpēc tur nav ceļa. Šobrīd Vecāķi šķiet tāda Rīgas aklā zarna.

 

Emīlam ir apledojusi bārda, man čaukst mati. Silta tēja un sarunas palīdz, nakts miedziņš ir salds.

Limbaži

un kā ir labi tev?

 

LD_ainavas-1

ceļā atkal atradu sevi.

Rīti.

Naktis.

Rīti.

LD_ainavas-4

kāpēc tā diennakts kārtība nav šāda? Man nevajag dienu, man vajag vasaras naktis, kas samaisītas ar rītiem. Kafija ar pienu, ja tava iztēle nespēj samaisīt nakti un rītu. Kafija ar pienu…

LD_ainavas-3

Kustība ir brīvība, to es šorīt sapratu. Kustība visās nozīmēs, proti gan telpā, gan laikā, gan attīstībā. Kas ir tas, kas tajā atbrīvo, man ir mīkla, bet… bet varbūt nav mīkla, varbūt es nevēlos par to domāt.

LD_ainavas-2

Es vēl nesen rakstīju par to kā būšana ceļā ir vienīgais man saprotamais stāvoklis, par to, ka to man teica arī astrologi un citi dzīves zinātāji. Ceļā un nekur ilgi neuzkavējoties. Es to atklāju no jauna. Tas reiz kļūs nogurdinoši, ja pie šādas atklāsmes nonākšu reizi trijos mēnešos.

Vakar kādā seriālā (varbūt Simpsonos) dzirdēju frāzi “brīvs un nepieradināts” un zini ko? Nāc, pieradini, ja pietiek spēka!

 

Ceļā, miglā, saullēktā un brīvībā,

Tava laimīgā Linda

 

p.s.

es laikam bez bilžu pārkopēšanas formatēju atmiņas karti. ups.

kad Mērfijs mīl.

Man patīk rakstīt tā, lai neviens nesaprot. Tā ir nepareizi, es zinu. Bet arī šoreiz tā darīšu. Kāpēc? Tāpēc, ka es pati nesaprotu.Untitled-2

 

Godīgi, es meloju, es ļoti labi saprotu, ko daru, ko gribu, ko sagaidu. Arī tu noteikti kādreiz tā esi darījis, turējis mēli aiz zobiem, lai īstenotu sapni. Un noteikti arī tu esi lamājis sevi, kad piepildās vēlēšanās, kurai nevajadzēja piepildīties.

Untitled-4

 

Visas sajūtas ir ļoti labi zināmas, viss jau ir bijis. Prātā atkal atriebes dūmaka un dažādas shēmas, valdu sevi, jo tā pareizi. Pie sevis miljoniem reižu esmu atkārtojusi “kaut nu karmas nebūtu, kaut nu karmas nebūtu, kaut nu karmas nebūtu…”, bet es ļoti labi zinu, ka ir. Tieši tāpēc, ka ir, es esmu tieši tur pat, kur sāku.

Untitled-1

 

Un tad es atceros par skaistām lietām. Par skaistām sajūtām, par skaistām mīlesībām un par to, kas liek man justies labi. Nedaudz skumji smīnēt, nedaudz viltīgi čukstēt un nedaudz vairāk trīcēt. Bet tad nebūt. Atceros arī to maģisko sajūtu, kura man liek kāpt peļķēs un vainīgi skatīties uz mazu bērnu vecākiem, kas mani nosoda pie sevis domājot: “kā lai tagad bērnam pamatoju, kāpēc nedrīkst peļķēs kāpt?”

Untitled-6

 

Ak, kur es pazaudēju savu vienkāršo bērnišķību ar pilnu apziņu zem tās? Tā bija tik viegli. Dzirkstoši smieties, bet pie sevis lamāt visu pasauli par tās netaisnībām. Uzsprāgt dusmās un spītīgi aiziet prom. Kur viss tas pazuda? Kas visu to atņēma? Varbūt notiekošais man to rāda? Rāda, ko esmu pazaudējusi. Vieglumu esmu pazaudējusi. Domāju par karmām, cieņām un pareizībām.

Untitled-5

 

Man patīk bezatbildīgi iemīlēties, man nepatīk, ja mani par to nosoda. Man patīk izmantot situācijas, bet nepatīk sagaidīt cerēto. Viss iekrita man rokās neīstajā brīdī un zini ko? Man tas ļoti patīk!

 

Untitled-3

 

Vienmēr Tavā sirdī, kafijā un pagrabos

Linda

P.S.

mana intuīcija domā, ka Tev nav taisnība.

Nakts palienē

Vakarnakt pārmaiņas pēc gāju bildēt naktī. Tas ir diezgan jocīgs lēmums, jo man ir paniskas bailes no tumsas. Par tumsu šoreiz nebija jāsatraucas…

Bildēšanas vieta – Ļaudona, Aiviekstes palienu pļavas. Ļaudonā tās ir milzīgas teritorijas, kas applūst un ilgi saglabā ūdeni. Ar “milzīgas teritorijas” es domāju tiešām milzīgas! Aiviekste pavasaros pārvēršas par tādu vidēju Peipusu, tikai tāds varen sekls padevies… Šeit mēģinu izlīst bildēt katru pavasari, lai paliek piemiņa sev, par šo lielo skaistumu. Šogad es izgāju bildēt naktī, kas ir ļoooooti neierasti man – 1) man ir bail no tumsas; 2) man nav pacietības, lai bildētu garās ekspozīcijas bildes; 3)  nenoliegsim, man sakarā ar augstākminētajiem punktiem trūkst pieredzes šāda veida foto uzņemšanai, tāpēc man ne pārāk labi sanāk un nav tā lielā prieka par smukajām bildēm;

Problēmas atrisinājās ļoti ātri. Tumsa nebija šķērslis, jo tās nebija – Ļaudonā ielu apgaismojums ir ieslēgts visu nakti! Tomēr, šis man radīja jaunu problēmu. No ceļa nost es nelienu (nav jēgas), tāpēc laternu gaisma kļūst… ai, nu, tas ir viss, ko var redzēt – laternu gaisma! Beeeeeet……

Bet viss sanāca labāk kā cerēju. Galerijā ieskats manā nakts pastaigā un ļoti interesantā mākslīgā apgaismojuma spēlē ar dabu.

es esmu kā visi citi ir

Es esmu tieši tāda pati kā visi citi…

pp600-2

 

Man ļoti nepatīk, ja man paziņo, ka tas jau tā pat kā citam/cita māsai/cita sievai/cita trešās pakāpes māsīcai no tēva otrās sievas puses bija. Bet man ļoti patīk, ka šis paziņojums ir mierinoša rakstura.

pp600-3
pp600-4

 

Tas virza uz priekšu – ak, spītnieces gars, kamdēļ neceļos ved?

 

pp600-1

 

jūsu vienmēr pārlieku emocionālā

Linda

p.s.

labāk kūciņu iepostējusi būtu

saulrieta pretgaismas akts

Ir kaut kas maģisks tajā sajūtā, ko man nekad neizdodas nodot tālāk. Maģisks tieši tajā krāsā, jo man neizdodas nodot to skatītājam/uztvērējam. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka manis vēlamo efektu panākt var tikai izmantojot kanālu kopumu, strādājot uz vairākām maņām un vispārinot iespējamo iepriekšiegūto pieredzi. Šie groži parāda, ka mana niansētā sajūta vienmēr paliks pie manis, parādīt es to nevarēšu. Tas ir kā dienu griezties karuselī un tad mēģināt ieskaidrot rotaļudraugiem, ka man tiešām ir slikti.

Tādas infantila mākslinieka pārdomas par savu nespēju pateikt savu sāpi, kas ne vienmēr ir sāpe. Es atradīšu risinājumu, es ieliešu vērotājam mutē paskaidrojumu, es panākšu, lai mani uztver.

cauna
nelaimīgs dzīvnieks

nāc līdzi, es parādīšu, ko redzu!

 

Bez cieņas pret ētiku,

Linda

 

P.S. kāds būs laimīgs.

par patiesu prieku, ēdienu un darīšanu.

Es varu, jo es daru. Tā tagad saka LMT, jo viņiem ir jauns tēls un citādāka dzīves uztvere. Tā teicu arī es. Galvenais ir darīt, tad viss notiek. Pēdējās pāris nedēļas es saviem uzskatiem kāpju pāri, jo viss notiek pārāk ātri.

 

Šobrīd rīkjoslā mirgo 3 atvērti worda dokomenti, katrs bija jāpabeidz rakstīt jau aizvakar. Tomēr visu esmu uzlikusi uz pamatīgas pauzes, jo lielie dzīves notikumi skrien man pa priekšu, neatliek laiks apdomāt, kuru no iespējām pieņemt, kuru atraidīt. Man kā jebkuram no jums ir bail kļūdīties, tāpēc šāda viesuļvētra no manis neatkarīgos notikumos mani dzen izmisumā. Es sēžu ērtā dīvānā, lēnām lasu zinātniskās publikācijas, bet domas klejo nākotnē un mēģina iztēloties potenciālos scenārijus manu izvēļu sekām. Austra saka, lai par šo nesatraucos, jo es attapšos tur, kur man jābūt. Es viņai piekrītu, bet es labprāt sajustu nedaudz lielāku varu pār šiem notukumiem.

Pauzējot darāmos darbus, es iepazīstos ar interesantiem cilvēkiem. Par šo es atļaušos rakstīt tikai emocionālā līmenī, jo man nepatīk rakstīt par cilvēkiem, kas nezin, ka par viņiem rakstu. Visvairāk iedvesmo tie, ko liktenis nav lutinājis. To mēs visi zinam, par to es pārliecinājos vēlreiz. Par spīti atkārtotiem atgādinājumiem un pierādījumiem, tas izkrīt no prāta. Šeit laikam būtu jāturpina filozofēšana par iedvesmu un motivācijas grūdieniem ar ko ikdienā sastopamies, ak, bet tā būtu kārtējā tukšā runāšana par neko, kas man tik ļoti nepatīk. Rindkopas noslēgumā secinājumu, ar ko vajadzēja sākt – Visiedvesmojošākie līdzcilvēki ir tie, kam ir mazāk kā tev, bet kas dara vairāk kā tu. Un, jā, sānslīde uz papēža kantes ar gandrīz paralizētu kreiso kāju ir iespējama, nākamreiz, kad kāds apgalvos, ka kaut ko nevar, es dusmošos.

Šajā brīdī pie manis atnāk mans suns. Viņam visa pasaule ir tajā vietiņā aiz austiņas, to vajag pakasīt. Uzreiz!

 

Ēst. Sa-so-dīc, man tik ļoti patīk gatavot! Es gan esmu ļoti izklaidīgi, ļoti bieži kaut ko piededzinu, aizmirstu kādu sastāvdaļu vai darbību. Bet ēstgatavošana sniedz mieru, tāpēc rītu patīkamāk sākt ar olu kulteni nevis sviestmaizi. Neaizmirsti zaļumus, pavasaris klāt, tavam korpusam prasās pēc jaunas vitamīnu devas.

 

 

Un… Šobrīd ir tas brīdis, kad, lai visu sabojātu vēl vairāk, atrodas kāds, kurā iemīlēties un ziedot visu saprātu.

Ar joprojām sniegotiem sveicieniem,

Linda

 

ēdiens

Laika nav, jāblandās pa pasauli. Esmu beidzot mājās un savā virtuvē. Šeit būs daudz ņammu bildes.

pirmā ņammmmmma – cūkgaļas cepetis. Gaļa ir labi, gaļa ir jāēd, gaļa ir skaista. Ja kāds man taujātu pēc cepeša receptes, es ar vaļēju muti stundu sēdētu domādama. Receptes nav.

 
Tālāk ņamma, ko nekad nebiju gatavojusi un īsti nebija nojēgas, kas tas ir. Muss. Paldies Austrai un četrām sezonām. ņamm ņamm ņamm, bet man pārāk saldi, laikam dzīvē salduma pietiek, he, he, he. Musa gatavošana ir vienkārša – jāizkausē šokolāde, jāiemaisa maskarpone, jāatdzesē viss, jāpiemaisa putukrējums. Saaaaaaldi!

 

Brokastis šorīt bija galīgi skaistas, neteikšu, kas tas ir. Beeet, tur ir izstīdzējuši pētersīļi un kripata no vasaras.

 

ā! zini, kas ir forši? timiāna tēja.

 

Vispār, šodien ir skaista diena. Šodien dosimies mežos, skatīsimies caunas postījumus un… un darīsim smukas lietas, jo galu galā man līdzi ir fotoaparāts, divi pat, un es iešu medīt skaistas lietas. Pēc tam es tev tās skaistās lietas parādīšu, jo tieši tā es daru.

 

racionālas domāšanas errora risinājums ir emocionāls sprādziens

Mazi puikas, kas pieaug par maziem puikām. Šis ir mans šīsnedēļas cepiens, jo atsakos pieņemt, ka tas ir labākais variants.

Un kāds tad ir tas emocionālais sprādziens? Pierādīt kādam kaut ko? Pierādīt, jā, es gribu pierādīt, bet ne tajā skaistākajā veidā. Es esmu sapratusi savas kļūdas, lai mans pierādīšanas svētceļojums būtu progresīvs, es esmu augstprātīgi kādu nostādījusi zemāk par sevi, kas šajā situācijā ir visbriesmīgākā kļūda, ko pieļaut. Atsaucoties uz pirmo teikumu, mazus puikas un arī pieaugušus mazus puikas nedrīkst nostadīt zemāk, tad nu ķeza klāt. Tātad, es sasaucu ķezu un tagad saucu sevi par galīgi glupu.

Ir arī vēl kāda kļūda. Es kļūdu pilns organisms – ne saites pareiza garuma, ne pierādīšanas svētceļojuma gājieni pareizi izplānoti. Šī vēl kāda kļūda ir mana totālā nespēja uz puikām un pieaugušiem puikām skatīties ar apbrīnu. Viņi mani nepārsteidz, viņi reizēm mani fascinē un es viņus visus mīlu, bet neapbrīnoju. Gribu vainot sevi, tu arī gribi vainot mani?

kopsavilkums. es visus mīlu. vaino mani. es pierādīšu savu taisnību.

p.s. kā cenzēt internetu?

kā skrēju es

Ja mazuļi skolas solā ikstundu domā par nākamo starpbrībi, kurā aizskriet uzsmēķēt, tad darba rūķis savā pīppauzē ar riebumu nodzēš smēķi un domā par to, cik ļoti šo smēķi jutīs vakara skrējienā. Atkal nepietiks elpas pēdējam kilometram. Pirms apmēram gada skriet sāku arī es. Atzīšu, ikdienas skrējiens nekļuva par manu dzīves sastāvdaļu un jau pēc mēneša aktīvas skriešanas es to pārtraucu. Mans stāsts ir par to, ka ārstiem jāklausa, pavisam noteikti jāklausa, ja kaut ko saka gan sporta ārsts, gan fizioterapeits. Ā, ķirurgs arī.

Pirms gada es beidzot biju atguvsies pēc abu ceļgalu salabošanas, kuras laikā atklājās patiesais sāpju cēlonis, kas noveda pie verdikta, ka turpmāk man sevi ļoti jāsaudzē. Laterāla patellas nobīde abiem ceļgaliem, kam cēlonis ir iedzimta kaite, kas mitinās gara auguma sievietēs. bla, bla, bla par diagnozi, jo saīsinājumā tas ir apmēram tā – katra ceļgala locītavas kustība skrāpē pašu ceļgala locītavu un īsti labot to nevar. Zini, gads ne pārāk smagas rehabilitācijas, bet morāla diskomforta, ir tieši tik daudz, kad aizmirstas ārsta norādījums “un skriet tev nevajadzētu.”

Meloju, šis aizrādījums atmiņā bija visu laiku, bet, kāpēc tad es sāku skriet? Rehabilitācija gāja ļoti labi, uz pekām atpakaļ tiku žigli un sajutos, ka visa pasaule man ir pie kājām, jo es taču esmu tikusi galā ar pēcskalpeļa sāpēm, ko gan tie ārsti saprot no manām sajūtām? Tā kādā dienā es uzvilku skrienamās botiņas, ūziņas, siltu jaciņu, paņēmu suni pavadā un aizcilpoju tālēs zilajās. Pirmā diena, noskriets knapi kilometrs, kājām viss labi, jo es taču māku pareizi likt soli un skrienu “mīksti”. Ar katru nākamo dienu progress, kas ievelk tieši tajā skriešanas azartā, kas šobrīd valda visapkārt. Skriet patika arī sunim, nu, tikai es skrēju par lēnu, lai izskrieties varētu arī viņš, un par ātru, lai varētu apčurāt katru koku, kam virzījāmies garām. Azarts par katru klātnākušo metru, skaisti saullēkti, burvīgā sajūta rītos, kad apkārt ir tikai miegaini zombiji, ak, kā viss tas ierauj sevī!

Bilde tomēr būs – viens no skriešanas rītiem. Auksts, sniegots, bet laime pilnīga!

Vienmēr, kad kaut kas ir tik labi, notiek kāds dramatisks pavērsiens, konflikts, ja skatāmies pēc literāru darbu terminoloģijas. Atgriezās man ierastās sāpes un ar to milzīgā nevēlēšanās pat kustēties. Skriešanas pārtraukšana notika ātri – vienu dienu pamēģināju neskriet, pievērsu vairāk uzmanības savai pašsajūtai un viena diena pārvērtās šajā gadā. Gads paskrēja tik ātri, ka viss, ko es no šī skriešanas pasākuma līdz šim brīdim esmu ieguvusi, ir pārliecība, ka nekad nedrīkst aizmirst klausīt ārstus. Man ir zināma mana vēlamā treniņu slodze un veids; trakais studenta skrējiens pēc grāda man tikai tagad tā pa īstam sāksies, bet tas netraucē man apsolīt, ka Endomondo drīz jums ziņos par daudzajiem kilometriem, ko esmu nobraukusi ar velosipēdu!

Priekā un dzīvo gudri!

Linda

P.S. Mīli dabu!