sestdienas ceļotāji

Sestdienas ceļotāju dienasgrāmata.

2018. gada 13. janvāris.

Ziema iegājusi savā norietā, mēs joprojām neprotam apģērbties atbilstoši laikapstākļiem.

 

“Mīnuss septiņi, nu, kas tad tas – nieks vien tāds. Plīša slānis zem membrānjakas izglābs, nav ko tur daudz.” Abi pie sevis nodomājam, atpakaļ skapī liekot termoveļu. Nē, nu ideja jau ir pareiza – gandrīz stunda sabiedriskajā transportā, termoveļa būtu pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts resurss. Un vēl viena pārģērbšanās, jā. Nav laika.

 

Mangaļsalas mols ir mūsu sākuma punkts, tur arī pārsalstam un sākam filozofēt par pareizajām sasildīšanās metodēm. Es saku, ka apsaldēto vietu berzēt drīkst, jo kā gan citādāk var atgūt asinsriti? Emīls saka, ka nedrīkst un viņam ir taisnība. Nu, tur visādas lietas ar ūdens kristāliem un šūnu membrānu bojāšanām.

 

No autobusa pieturas līdz molam fotografēju niedres kontragaismā un domāju par Leldi, kura to sauc par lielāko banalitāti vispār. Pie sevis saķiķinos iztēlojoties kā ielikšu niedru bildi blogā un pieminēšu Leldes pārliecību.

 

Uz mola mūs beidzot panāk ģimenīte ar nenormāli kaitinošu Raselu, iztēlojos kā iesperšu to mazo … lietu Daugavā, kad tas skries mani apkošļāt. Man ļoti patīk suņi, ballītēs es mēdzu paņemt suni opā un skatoties saimnieka acīs skaļi paziņot, ka man beidzot ir suns. Galvenokārt man nepatīk suņu saimnieki. Tātad pareizāk bija iesākt “uz mola mūs beidzot panāk nenormāli kaitinoša ģimenīte ar suni.” Pie sevis nodomāju un vēlāk pa ceļam vīram atzīstos, ka Mio laikam ir vienīgais terjers, kas man patīk. Emīls pārjautā vai tiešām vienīgais, kas patīk, vai vienīgais, ko zinu, kas ir pareizi audzināts? Viņam atkal ir taisnība…

 

Ārā ir ļoti skaists laiks, tikai tās ciskas salst. Varbūt pietupieni palīdzēs? Jā, nedaudz… Ir feini tikai iet un iet un iet. Vižņi, apsarmojuši gliemežvāki, salst ciskas, apsarmojis jūras kociņš, vižņi, nogrimis kuģis, gliemežvāki, zirgāboli, apsarmojuši priežu gali un nosalušas ciskas. Cisku jautājumu es atrisinu apsienot plīsa jaku ap gurniem, jau sākumā tā vajadzēja. Mana membrānjaka ir gana silta un mugura aiz fotosomas polsterējuma jau bija sākusi svīst.

 

Vecāķu pludmalē daudz cilvēku un suņu. Tagad man suņi patīk par spīti to pārkāpumam atrasties pludmalē. Vairs nejūtos vainīga par vēlmi iespert suni upē un secinu, ka problēma nebija manī. Piekrītu Spīganai, pirms suņa iegādes būtu jāiziet kursi. Saule ir gandrīz norietējusi, jūtos nedaudz piekrāpta, tai bija jāriet jūrā nevis kaut kur aiz meža. Pārdzīvošu.

 

Līdz ar saules rietu, strauji paliek vēl drēgnāks. Ejot cauri Vecāķiem dzirdu kā aizbrauc vilciens. Nu, neko, nākamo negaidīsim. Iesim cauri mežam pie radiem. Jā, jā, cauri mežam, pa elektrības līnijas stigu uz Jaunciema pusi. Nesaprotu, kāpēc tur nav ceļa. Šobrīd Vecāķi šķiet tāda Rīgas aklā zarna.

 

Emīlam ir apledojusi bārda, man čaukst mati. Silta tēja un sarunas palīdz, nakts miedziņš ir salds.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *