kā skrēju es

Ja mazuļi skolas solā ikstundu domā par nākamo starpbrībi, kurā aizskriet uzsmēķēt, tad darba rūķis savā pīppauzē ar riebumu nodzēš smēķi un domā par to, cik ļoti šo smēķi jutīs vakara skrējienā. Atkal nepietiks elpas pēdējam kilometram. Pirms apmēram gada skriet sāku arī es. Atzīšu, ikdienas skrējiens nekļuva par manu dzīves sastāvdaļu un jau pēc mēneša aktīvas skriešanas es to pārtraucu. Mans stāsts ir par to, ka ārstiem jāklausa, pavisam noteikti jāklausa, ja kaut ko saka gan sporta ārsts, gan fizioterapeits. Ā, ķirurgs arī.

Pirms gada es beidzot biju atguvsies pēc abu ceļgalu salabošanas, kuras laikā atklājās patiesais sāpju cēlonis, kas noveda pie verdikta, ka turpmāk man sevi ļoti jāsaudzē. Laterāla patellas nobīde abiem ceļgaliem, kam cēlonis ir iedzimta kaite, kas mitinās gara auguma sievietēs. bla, bla, bla par diagnozi, jo saīsinājumā tas ir apmēram tā – katra ceļgala locītavas kustība skrāpē pašu ceļgala locītavu un īsti labot to nevar. Zini, gads ne pārāk smagas rehabilitācijas, bet morāla diskomforta, ir tieši tik daudz, kad aizmirstas ārsta norādījums “un skriet tev nevajadzētu.”

Meloju, šis aizrādījums atmiņā bija visu laiku, bet, kāpēc tad es sāku skriet? Rehabilitācija gāja ļoti labi, uz pekām atpakaļ tiku žigli un sajutos, ka visa pasaule man ir pie kājām, jo es taču esmu tikusi galā ar pēcskalpeļa sāpēm, ko gan tie ārsti saprot no manām sajūtām? Tā kādā dienā es uzvilku skrienamās botiņas, ūziņas, siltu jaciņu, paņēmu suni pavadā un aizcilpoju tālēs zilajās. Pirmā diena, noskriets knapi kilometrs, kājām viss labi, jo es taču māku pareizi likt soli un skrienu “mīksti”. Ar katru nākamo dienu progress, kas ievelk tieši tajā skriešanas azartā, kas šobrīd valda visapkārt. Skriet patika arī sunim, nu, tikai es skrēju par lēnu, lai izskrieties varētu arī viņš, un par ātru, lai varētu apčurāt katru koku, kam virzījāmies garām. Azarts par katru klātnākušo metru, skaisti saullēkti, burvīgā sajūta rītos, kad apkārt ir tikai miegaini zombiji, ak, kā viss tas ierauj sevī!

Bilde tomēr būs – viens no skriešanas rītiem. Auksts, sniegots, bet laime pilnīga!

Vienmēr, kad kaut kas ir tik labi, notiek kāds dramatisks pavērsiens, konflikts, ja skatāmies pēc literāru darbu terminoloģijas. Atgriezās man ierastās sāpes un ar to milzīgā nevēlēšanās pat kustēties. Skriešanas pārtraukšana notika ātri – vienu dienu pamēģināju neskriet, pievērsu vairāk uzmanības savai pašsajūtai un viena diena pārvērtās šajā gadā. Gads paskrēja tik ātri, ka viss, ko es no šī skriešanas pasākuma līdz šim brīdim esmu ieguvusi, ir pārliecība, ka nekad nedrīkst aizmirst klausīt ārstus. Man ir zināma mana vēlamā treniņu slodze un veids; trakais studenta skrējiens pēc grāda man tikai tagad tā pa īstam sāksies, bet tas netraucē man apsolīt, ka Endomondo drīz jums ziņos par daudzajiem kilometriem, ko esmu nobraukusi ar velosipēdu!

Priekā un dzīvo gudri!

Linda

P.S. Mīli dabu!

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *