Linda Migla | Jūra

sestdienas ceļotāji

Sestdienas ceļotāju dienasgrāmata.

2018. gada 13. janvāris.

Ziema iegājusi savā norietā, mēs joprojām neprotam apģērbties atbilstoši laikapstākļiem.

 

“Mīnuss septiņi, nu, kas tad tas – nieks vien tāds. Plīša slānis zem membrānjakas izglābs, nav ko tur daudz.” Abi pie sevis nodomājam, atpakaļ skapī liekot termoveļu. Nē, nu ideja jau ir pareiza – gandrīz stunda sabiedriskajā transportā, termoveļa būtu pilnīgi bezjēdzīgi iztērēts resurss. Un vēl viena pārģērbšanās, jā. Nav laika.

 

Mangaļsalas mols ir mūsu sākuma punkts, tur arī pārsalstam un sākam filozofēt par pareizajām sasildīšanās metodēm. Es saku, ka apsaldēto vietu berzēt drīkst, jo kā gan citādāk var atgūt asinsriti? Emīls saka, ka nedrīkst un viņam ir taisnība. Nu, tur visādas lietas ar ūdens kristāliem un šūnu membrānu bojāšanām.

 

No autobusa pieturas līdz molam fotografēju niedres kontragaismā un domāju par Leldi, kura to sauc par lielāko banalitāti vispār. Pie sevis saķiķinos iztēlojoties kā ielikšu niedru bildi blogā un pieminēšu Leldes pārliecību.

 

Uz mola mūs beidzot panāk ģimenīte ar nenormāli kaitinošu Raselu, iztēlojos kā iesperšu to mazo … lietu Daugavā, kad tas skries mani apkošļāt. Man ļoti patīk suņi, ballītēs es mēdzu paņemt suni opā un skatoties saimnieka acīs skaļi paziņot, ka man beidzot ir suns. Galvenokārt man nepatīk suņu saimnieki. Tātad pareizāk bija iesākt “uz mola mūs beidzot panāk nenormāli kaitinoša ģimenīte ar suni.” Pie sevis nodomāju un vēlāk pa ceļam vīram atzīstos, ka Mio laikam ir vienīgais terjers, kas man patīk. Emīls pārjautā vai tiešām vienīgais, kas patīk, vai vienīgais, ko zinu, kas ir pareizi audzināts? Viņam atkal ir taisnība…

 

Ārā ir ļoti skaists laiks, tikai tās ciskas salst. Varbūt pietupieni palīdzēs? Jā, nedaudz… Ir feini tikai iet un iet un iet. Vižņi, apsarmojuši gliemežvāki, salst ciskas, apsarmojis jūras kociņš, vižņi, nogrimis kuģis, gliemežvāki, zirgāboli, apsarmojuši priežu gali un nosalušas ciskas. Cisku jautājumu es atrisinu apsienot plīsa jaku ap gurniem, jau sākumā tā vajadzēja. Mana membrānjaka ir gana silta un mugura aiz fotosomas polsterējuma jau bija sākusi svīst.

 

Vecāķu pludmalē daudz cilvēku un suņu. Tagad man suņi patīk par spīti to pārkāpumam atrasties pludmalē. Vairs nejūtos vainīga par vēlmi iespert suni upē un secinu, ka problēma nebija manī. Piekrītu Spīganai, pirms suņa iegādes būtu jāiziet kursi. Saule ir gandrīz norietējusi, jūtos nedaudz piekrāpta, tai bija jāriet jūrā nevis kaut kur aiz meža. Pārdzīvošu.

 

Līdz ar saules rietu, strauji paliek vēl drēgnāks. Ejot cauri Vecāķiem dzirdu kā aizbrauc vilciens. Nu, neko, nākamo negaidīsim. Iesim cauri mežam pie radiem. Jā, jā, cauri mežam, pa elektrības līnijas stigu uz Jaunciema pusi. Nesaprotu, kāpēc tur nav ceļa. Šobrīd Vecāķi šķiet tāda Rīgas aklā zarna.

 

Emīlam ir apledojusi bārda, man čaukst mati. Silta tēja un sarunas palīdz, nakts miedziņš ir salds.

Kafija | lindamigla.lv

Kafija

Man ir vīrs, kurš vāra pašu gardāko kafiju pasaulē!

 

Un, lai piedod baristas un kafijmāni, nu, nekas nav gardāks par kafiju pirmā sniega laikā. Visu rīta cēlienu sniegs mijās ar lietu, naktī lija. Diena nerādījās skaidra, bet tā jau nekad nav problēma, ja stingri nolemts – šajā dienā būs garā pastaiga un ugunskura kafija.

 

Esot dabā, man ir netikums, es sabrienu kājas galīgi slapjas jau pirmajos soļos. Jā, arī ar gumpeļiem, gudriniek! Tā tas ir bijis vienmēr, gan studiju laika ekspedīcijās, gan garākos izklaides pārgājienos. Protams, tā notika arī šoreiz, tāpēc gājiens apkārt ezeram tika atcelts. Iespējams, tas tiktu atcelts šā vai tā – izrādās, ka mēs abi neprotam ģērbties atbilstoši laikapstākļiem. Cerams nākamreiz būsim prātīgāki, hi-hī!

 

Mums ģimenē lēnām iesakņojas ugunskura kafijas tradīcija. Katru reizi dabā ejot līdzi ņemam kafijas kanniņu. Tas ir tā pavisam nedaudz maģiski – sakurt savu ugunskuru, kanniņā uzvārīt ūdeni, tad piebērt kafiju. Cik daudz? Pavisam vienkārši – ar kaudzīti! Tad kafija jāliek atpakaļ ugunskurā, lai vēlreiz uzvārās. Ja pacietība atļauj, tad jāsagaida, līdz nosēžas kafijas biezumi, ja pacietības nav – lej tik krūzītē iekšā un baudi! Šoreiz vēl pievienojām arī pirmo sniegu, lai kapija siltāk garšo. 🙂

 

Tā mūsu ģimenē ir ar to iešanu dabā – ne vienmēr sanāk kā cerēts. Vienu dienu slapja kāja, citu dienu pārāk salds miedziņš… Bet nav jau svarīgs noieto kilometru skaits. Nav jau svarīgs mērķis. Svarīgi ir būt dabā, sasmelties spēkus jaunai darba nedēļai, vai ne? Kā ir Tev? Vai arī Tu mēģini izrauties no ikdienas un dodies dabā?

 

aukstā dabā silti sirdī.

Tu jau zini, ka ir reizes, kad ir tik auksti, bet sirdī tik silti…

Tie mirkļi, kad būt dabā ir vienīgais veids kā būt. Līst lietus, zābaki jau piesmelti no rīta, bet tu tik ej un ej un ej, lai iedzertu siltu tēju un apēstu kādu ugunskurā sildītu lietu. Tās ir tās lietas, kas sasilda pa īstam.

Kad lietus nebiedē…Finland | fotography: lindamigla.lv

Kad kājas slapjas…

Finland | fotography: lindamigla.lv

Kad brīnumi apkārt…

Finland | fotography: lindamigla.lv

Kad skaistumi apkārt…

Finland | fotography: lindamigla.lv

Kad galamērķis sasilda…

Par siltu kopābūšanu…

Finland | fotography: lindamigla.lv
Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

Elīna + Gatis

Kāzas: Elīna un Gatis

Elīnas un Gata kāzu dienu var saukt par pēdējo īsto šīs vasaras dienu.

No rīta nedaudz uzlija lietus, bet pēcpusdienā mūs lutināja saule. Lietus bija noskalojis vasaras sausumu un mežā atgriezās koši zaļās krāsas. Tomēr kalendāru apmuļķot nesanāk – vasaras pēdējās dienās mežs ir sācis smaržot pēc rudens.

Katram ir sava mazā vīzija par mīlestības svinēšanu – kāzām. Elīnas sapnis piepildījās līdz pēdējai niansei. Par spīti lēnajai vasarai virši ziedēja pilnā plaukumā un mežs bija krāšņāks kā jebkad.

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Kāzas Elīna un Gatis | fotogrāfs: lindamigla.lv

 

Ophelia | photographer: lindamigla.lv

Ofēlija

Ofēlijas pelde

Ofēlija daļu savas dzīves ir pavadījusi krietni siltākās zemēs kā Latvija. Tāpēc plunčāšanās gada gandrīz siltākajā dienā viņai nesagādāja baudu, tomēr, ko tik mākslas vārdā nedarīsi!

Atklājot nelielu noslēpumu, šī fotosesija patiesībā bija neliela iesildīšanās kādai lielākai un skaistākai fotosesijai. Cerams, ka nākamreiz Ofijai nesals! 🙂

 

Ophelia | photographer: lindamigla.lv Ophelia | photographer: lindamigla.lv Ophelia | photographer: lindamigla.lvOphelia | photographer: lindamigla.lv

 

Skaņas dabā

Skaņas dabā – koncerts Teirumnīku purvā

Lubāna mitrāja informācijas centrs un tā dvēselītes – Līga un Ilze spēja uzburt pasaku: trīs akustiskās mūzikas koncerti, kuru norises vieta ir daba visā savā krāšņumā – leknā zaļumā papardēs, svētlaimīgā mierā purvā un majestātiskās priedēs! Katrai vietai savs mūzikas instruments, savs mākslinieks, kas ar mūzikas palīdzību caurvija dabu un cilvēku, ļaujot tiem saplūst vien sev zināmā skanējumā..

 

Pirmais koncerts – Nadīna Stirniniece apvija mūs savā balss un ģitāras skaņā slēpjoties papardēs.

Tālāk Teirumnīku purva laipai, kur klausītāji mēģināja atrast sevi starp reibinošiem vaivariņiem un flautas skaņām Egijas Veldres izpildījumā.

Purva laipa aizveda priežu mežā, kur starp sūnām, ķērpjiem un staltām priedēm, kur vajadzēja atgulties un ļauties gongu meditācijai Jāņa Pūķa vadībā.